Piektdiena, 28. februāris

Politikas pārskats “Bezvalstniecība Eiropas Savienībā”

Bezvalstniecība ir globāla parādība, kas skar aptuveni 3,9 miljonus cilvēku visā pasaulē. Aprēķināts, ka Eiropas Savienībā un Norvēģijā bezvalstnieku vai nenoteiktas valstspiederības personu skaits 2018. gada beigās bija 399 283 personas, 2017. gadā Eiropā bija reģistrēti 2100 bērni bezvalstnieki, kas ir četrkārtējs pieaugums kopš 2010. gada. Eiropas migrācijas tīkla politikas pārskats sniedz ieskatu par bezvalstnieku un bez noteiktas valsts piederības personu piekļuvi uzturēšanās atļaujām, tiesībām un ceļošanas dokumentiem Eiropas Savienības dalībvalstīs un Norvēģijā.

Eiropas Savienības 25 dalībvalstis un Norvēģija ir parakstījušas 1954. gada Konvenciju par bezvalstnieka statusu un 21 Eiropas Savienības dalībvalsts ir pievienojusies 1961. gada konvencijai par bezvalstnieku skaita samazināšanu. Tomēr šis 2019. gada politikas pārskats atklāja, ka procedūras, kas tiek piemērotas, lai noteiktu, vai persona ir vai nav bezvalstnieks, dažādās valstīs ievērojami atšķiras: dažas ir izveidojušas īpašu administratīvu procedūru, savukārt citas praktizē vispārīgākas administratīvās procedūras, vai piemēro ad hoc vai juridiskās (tiesu) procedūras.

Lielākajā daļā pētīto valstu nepastāv tieša saikne starp bezvalstniecības noteikšanu un konkrētas uzturēšanās atļaujas izsniegšanu. Tikai dažas dalībvalstis piešķir uzturēšanās atļauju indivīdam pēc viņa atzīšanas par bezvalstnieku; lielākajā daļā dalībvalstu bezvalstniekiem, ja viņi vēlas legalizēt savu statusu, ir jāpieprasa uzturēšanās atļauja citu iemeslu dēļ. Dažos gadījumos tas var būt sarežģīti, jo bezvalstnieki var neatbilst vajadzīgajiem kritērijiem (t. i., viņiem nav finanšu līdzekļu vai viņi nevar izpildīt pierādījumu prasības). Piekļuve darba tirgum, izglītībai un apmācībai, kā arī veselības aprūpei un sociālajam atbalstam ir atkarīga no uzturēšanās atļaujas.

Lielākajā daļā dalībvalstu ius soli princips attiecas uz pilsonības piešķiršanu valstī dzimušajiem bērniem, ja tas atbilst noteiktiem kritērijiem. Tās dalībvalstis, kuras nepiemēro šo principu, galvenokārt veicina pilsonības iegūšanu, izmantojot naturalizācijas procesu vēlākā posmā. Tomēr politikas pārskatā konstatēts, ka tikai pusē dalībvalstu ir normatīvie akti, kas nepieļauj jaundzimušajam piešķirt bezvalstnieka statusu.

Politikas pārskatā konstatēts, ka attiecībā uz nepilngadīgām personām nav ieviestas īpašas noteikšanas procedūras. Tika secināts, ka lielākā daļa dalībvalstu, kurās bija noteiktas bezvalstnieku noteikšanas procedūras, tās piemēro nepavadītu nepilngadīgo personu gadījumos, nepielāgojot to šīs grupas īpašajai neaizsargātībai. Tomēr vairumā gadījumu tika iecelts aizbildnis, lai pavadītu nepilngadīgo, kā arī tika sniegta juridiskā palīdzība.