Sestdiena, 19. septembris

Publicēts jauns EMT pētījums: Salīdzinošs pārskats par valstu aizsardzības statusu ES un Norvēģijā

Eiropas Savienības tiesību akti patvēruma jomā nosaka, ka personām, kas bēg no vajāšanas savā mītnes zemē, jāpiešķir bēgļa statuss vai papildu aizsardzība. Ja personas lieta neatbilst visiem šāda veida aizsardzības kritērijiem, dalībvalstis var iesaistīties un piedāvāt valsts aizsardzību.

Jaunais Eiropas migrācijas tīkla (EMT) pētījums sniedz pārskatu par valstu piešķirtajiem aizsardzības statusiem kopš 2010. gada ES dalībvalstīs un Norvēģijā, skaidrojot aizsardzības pamatus, procedūras, galvenās tiesības un katra statusa veida aizsardzības būtību.

Papildus diviem Eiropas līmenī saskaņotiem aizsardzības statusiem (bēgļa statuss un alternatīvā aizsardzība) jaunajā EMT pētījumā identificēti kopumā 60 valstu aizsardzības statusi. No 25 valstīm, kas piedalās šajā pētījumā, 22 ir vismaz viens valsts noteikts aizsardzības statuss. Kopš EMT pētījuma 2010. gadā par nesaskaņotiem aizsardzības statusiem publicēšanas to dalībvalstu skaits, kas piešķir valsts noteiktu aizsardzības statusu, nav mainījies. Tomēr vairāki šo statusu grozījumi tika pieņemti 2014. –2018. gadā, kad lielākā daļa dalībvalstu migrācijas krīzes laikā reģistrēja ļoti lielu patvēruma pieteikumu skaitu, visbiežāk ieviešot ierobežojošākus atbilstības kritērijus vai citādi padarot mazāk vieglu valsts noteiktā statusa piešķiršanu.

Valstu ieviestie aizsardzības statusi nodrošina plašu aizsardzības vajadzību un situāciju dažādību, tādējādi pārsniedzot starptautiskās aizsardzības pamatus saskaņā ar ES tiesību aktiem patvēruma jomā. Pētījumā tika konstatēts, ka lielākā daļa valstu noteikto aizsardzības statusu balstās uz vispārīgiem humāniem apsvērumiem. Šāda veida statusi ir pieejami 15 dalībvalstīs un Norvēģijā. Eurostat dati par uzturēšanās atļaujām humānu apsvērumu dēļ liecina, ka laikposmā no 2010. gada līdz 2018. gadam piešķirto valstu ieviesto aizsardzības statusu skaits ir piecas reizes palielinājies.

Citus bieži konstatētos valsts noteiktos aizsardzības noteikumus izmanto, lai iekļautu “ārkārtas apstākļus”, medicīniskus iemeslus, kā arī neizraidīšanas principu, kas aizliedz valstīm nosūtīt personas atpakaļ uz valsti, kur pastāv reāls risks, ka tām draud briesmas, vai vajāšana. Arī Itālijai un Zviedrijai ir īpašs aizsardzības statuss, kas saistīts ar katastrofām. Kopumā, izņemot bērnu aizsardzības statusu, reti kad valsts noteiktais aizsardzības statuss piedāvā labvēlīgākus standartus nekā ES tiesību akti.

Kopējā problēma, kas konstatēta Izpētes darbā, bija atbilstības kritēriju interpretācija saistībā ar aizsardzības pamatojumu plašo definīciju un iestāžu rīcības brīvību. Piemēram, pusē valstu ieviesto statusu netika iesaistītas patvēruma iestādes, citas migrācijas iestādes vai politiskās struktūras, kas lemj par to, kurš varētu būt atbilstīgs šiem statusiem. Pētījumā arī tika konstatēts, ka, no vienas puses, lai gan dažu dalībvalstu politikas veidotāji iestājas par visu valsts ieviesto aizsardzības statusu atcelšanu, apgalvojot, ka starptautiskā aizsardzība saskaņā ar ES tiesību aktiem attiecas uz visiem aizsardzības aspektiem, no otras puses pilsoniskās sabiedrības organizācijas uzsver nepieciešamību paplašināt valstu ieviesto statusu aizsardzības darbības jomu.

Videografika par šo darbu pieejama: https://www.youtube.com/watch?v=t3E-Zu0itdQ&feature=youtu.be