Pēdējos gados publiskās pārvaldes iestādes visā Eiropas Savienībā (ES) ir paplašinājušas digitālo publisko pakalpojumu izmantošanu, un šo tendenci ir paātrinājusi COVID-19 pandēmija. Migrācijas iestādes EMT dalībvalstīs un novērotājvalstīs ir sekojušas šim piemēram, pārceļot daļu legālās migrācijas procedūru posmus uz tiešsaisti.
Lai gan šī digitālā pāreja ir plaši piemērojama un var uzlabot efektivitāti, pārredzamību un lietotāju pieredzi, tā rada jautājumus par pieejamību un iekļaušanu. Pieteikumu iesniedzēji ar īpašām vajadzībām, izmantojot tiešsaistes pakalpojumus, var saskarties ar redzes, dzirdes, kustību, runas vai kognitīviem šķēršļiem. Citi pieteikumu iesniedzēji var būt digitāli nelabvēlīgā situācijā tādu faktoru dēļ kā vecums, dzimums, valodas prasme, lasītprasme un izglītības līmenis. Šos izaicinājumus var pastiprināt strukturāli faktori viņu izcelsmes valstīs, piemēram, interneta savienojamība un ātrums, turklāt mobilo datu un interneta ierīču izmaksas palielina izslēgšanas risku. Tādējādi digitālie pakalpojumi legālās migrācijas procedūrās jāizstrādā un jāievieš tā, lai tie būtu gan pieejami, gan iekļaujoši, nodrošinot vienlīdzīgu piekļuvi saskaņā ar ES un starptautiskajiem tiesiskajiem regulējumiem.
Šajā EMT ziņojumā galvenā uzmanība pievērsta pieejamībai pieteikumu iesniedzējiem ar īpašām vajadzībām, kā arī to pieteikumu iesniedzēju iekļaušanai, kuriem ir ierobežotas digitālās iespējas, digitālo pakalpojumu izmantošanā legālās migrācijas procedūrās.
Ziņojumā apkopotā informācija attiecas uz trešo valstu pilsoņiem, kuri iesniedz pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai, izmantojot legālās migrācijas kanālus, tostarp darba un studentu migrāciju (kā arī viņu ģimenēm), un uz kategorijām, kas balstās uz ES tiesību aktiem (piemēram, ES Zilā karte, pārcelšana uzņēmuma iekšienē, pētnieki, ilgtermiņa iedzīvotāji), kā arī uz valstu ilgtermiņa vīzām (D-vīzām), neatkarīgi no to derīguma termiņa. No šī ziņojuma ir izslēgtas procedūras, kas saistītas ar starptautisko aizsardzību un pagaidu aizsardzību.
Ziņojumā pētīts, kā EMT dalībvalstis un novērotājvalstis izstrādā un nodrošina digitālos pakalpojumus, piemēram, pieteikumu iesniegšanu, dokumentu augšupielādi, vizīšu rezervēšanu un apmeklēšanu, saziņu un informācijas apmaiņu, kā arī lietu izsekošanu legālās migrācijas procedūru ietvaros, lai nodrošinātu pieejamību pieteikumu iesniedzējiem ar īpašām vajadzībām un iekļautu digitāli nelabvēlīgā situācijā esošos pieteikumu iesniedzējus. Tajā ir aprakstīts, cik lielā mērā iestādes pielāgo savas sistēmas šo divu grupu vajadzībām, kā arī izklāstīti šos centienus regulējošie pamatprincipi.