Eiropas migrācijas tīkls (EMT) ir publicējis pārskatu par drošu izcelsmes valsti un drošu trešo valsti: kritēriji patvēruma pieteikumu identificēšanai un izskatīšanai, ņemot vērā jauno Patvēruma procedūru regulu (ES) 2024/1348. Šajā pārskatā ir apkopotas valstu pieejas jēdzieniem „droša izcelsmes valsts” un „droša trešā valsts” saistībā ar gaidāmo Patvēruma procedūru regulu, kas stāsies spēkā 2026. gada jūnijā. Tajā salīdzināti tiesību akti, politikas virzieni un prakse, kas reglamentē drošas trešās valsts un drošas izcelsmes valsts noteikšanu un piemērošanu, tostarp valstu sarakstu izmantošanu, ad hoc novērtējumus un paātrinātās patvēruma procedūras. Analīze sagatavota, pamatojoties uz 26 EMT dalībvalstu un novērotājvalstu sniegto informāciju.
Pārskats ir izstrādāts, ņemot vērā ES tiesisko regulējumu, kas attiecas uz drošas izcelsmes valsts un drošas trešās valsts jēdzieniem starptautiskās aizsardzības pieteikumu izvērtēšanā. Līdz brīdim, kad 2026. gada jūnijā stāsies spēkā Patvēruma procedūru regula (ES) 2024/1348, šos jēdzienus regulē Direktīva 2013/32/ES (pārstrādātā Patvēruma procedūru direktīva), kurā noteikti to piemērošanas kritēriji un procesuālās garantijas, tostarp iespēja noteikt drošas valstis un piemērot paātrinātās vai noraidīšanas procedūrās. Saistībā ar gaidāmo reformu, kas ievieš izmaiņas noteikšanas kritērijos, ES līmeņa sarakstu un procesuālo noteikumu izmantošanā, dalībvalstis turpina piemērot dažādas nacionālās pieejas, tādēļ drošas trešās valsts un drošas izcelsmes valsts noteikšanas prakses salīdzinošā analīze ir īpaši nozīmīga.
Zemāk ir izklāstīti daži no šī ziņojuma galvenajiem secinājumiem:
– 19 valstis ziņoja, ka izmanto valsts līmeņa drošas izcelsmes valsts sarakstu, savukārt Somija un Portugāle šo koncepciju piemēro, izskatot katru gadījumu atsevišķi. Lielākajā daļā valstu drošas izcelsmes valsts sarakstus sagatavo un pieņem valsts iestādes vai aģentūras, parasti ar ministru vai administratīviem lēmumiem. Trīs valstis šajā procesā iesaista savu parlamentu, izmantojot parasto likumdošanas procesu.
– Sešas valstis ir pieņēmušas drošas trešās valsts sarakstus, bet 13 valstis drošas trešās valsts novērtējumu piemēro ad hoc. Valstīs, kas izmanto valsts sarakstus, vieni un tie paši institucionālie dalībnieki nosaka gan drošas izcelsmes valstis, gan drošas trešās valstis.
– 20 valstis piemēro paātrinātās procedūras drošas izcelsmes valsts pieteikumiem, un pārsūdzības termiņi svārstās no vienas nedēļas līdz vienam mēnesim. Vairākas valstis no paātrinātās procedūras izslēdz nepilngadīgos bez pavadības, un dažas valstis ierobežo tās izmantošanu neaizsargātiem patvēruma pieteikuma iesniedzējiem.
– Piemērojot drošas trešās valsts jēdzienu, dažas valstis ir ieviesušas papildu kritērijus, kas pārsniedz ES tiesību aktos noteikto, piemēram, atbilstību starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem vai pieteikuma iesniedzēja spēju palikt trešajā valstī procedūras laikā.
– Neliels skaits valstu piemēro teritoriālus vai grupu izņēmumus attiecībā uz drošu izcelsmes valsti vai drošu trešo valsti, ņemot vērā riskus, kas saistīti ar konkrētiem reģioniem vai pieteikumu iesniedzēju kategorijām.
– Sešas valstis ziņoja par grūtībām, piemērojot drošas trešās valsts jēdzienu. Tās ietver: tiesvedību par konkrētu valstu atzīšanu par drošām, saprātīgas saiknes noteikšanu starp pieteikuma iesniedzēju un attiecīgo trešo valsti, kā arī pieteikuma iesniedzēju atpakaļuzņemšanu no trešajām valstīm.
– 8 valstis ziņoja par labo praksi drošas izcelsmes valsts un drošas trešās valsts koncepciju piemērošanā, jo īpaši saistībā ar neaizsargātu pieteikuma iesniedzēju identificēšanu un pieprasījumu izvērtēšanu, tostarp par uzlabotu apmācību lietu izskatītājiem, pielāgotiem interviju formātiem un pārbaudes procedūru pielāgojumiem.