Eiropas migrācijas tīkla pārskatā “Trešo valstu valstspiederīgo biometrisko datu apstrāde” ir pētīti valstu tiesību akti un prakse trešo valstu valstspiederīgo biometrisko datu vākšanā un apstrādē 24 EMT dalībvalstīs un trīs EMT novērotājvalstīs saskaņā ar valstu un Eiropas tiesību aktu prasībām.
Publicētā pārskata mērķis ir uzlabot izpratni par spēkā esošajiem tiesību aktiem un praksi biometrisko datu pārvaldībā migrācijas procesos EMT dalībvalstīs un novērotājvalstīs.
Biometriskie dati ietver personas informāciju, kas iegūta, izmantojot tehniskus procesus, kuri saistīti ar personu fiziskām, fizioloģiskām vai uzvedības īpašībām. Tas ļauj unikāli identificēt vai verificēt šo personu, piemēram, izmantojot sejas attēlus un pirkstu nospiedumu datus.
EMT dalībvalstīs un novērotājvalstīs, kas iesniedza atbildes, biometriskie dati parasti tiek vākti no personām, kuras piesakās uz starptautisko aizsardzību, ilgtermiņa vīzām vai uzturēšanās atļaujām un īstermiņa vīzām. Sešās valstīs noteiktos apstākļos ir atļauts vākt DNS. Retāk biometriskie dati tiek vākti atgriešanas, izraidīšanas vai robežas šķērsošanas laikā.
Izplatītākais biometrisko datu vākšanas mērķis ir noteikt un pārbaudīt personas identitāti vai ceļošanas dokumentu autentiskumu. Datu vākšana atklāja, ka migrācijas procesos savāktie dati dažos gadījumos tika izmantoti arī sekundāriem mērķiem saistībā ar tiesībaizsardzību, bet saskaņā ar atbilstošiem aizsardzības pasākumiem. Piemēram, valstis atļauj apstrādāt arī biometriskos datus Šengenas informācijas sistēmas brīdinājumiem.
Pārskatā secināts, ka visās iesaistītajās EMT dalībvalstīs un novērotājvalstīs ir īpaši biometrisko datu vākšanas noteikumi, tostarp pirkstu nospiedumu vecuma ierobežojumi. Šie vecuma ierobežojumi svārstās no 6 līdz 14 gadiem, kas atšķiras atkarībā no valsts un migrācijas procesa. Daudzās EMT dalībvalstīs ir ietverti īpaši noteikumi, lai nodrošinātu nediskrimināciju. Tie ietver izmitināšanu invalīdiem vai reliģiskām/kultūras vajadzībām biometrisko datu vākšanas laikā un noteikumus par tādu datu uzglabāšanu un apstrādi, kas identificē reliģisko vai politisko piederību.
Izplatītākie datu pārziņi biometrisko datu vākšanai un apstrādei saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir Iekšlietu ministrija, Imigrācijas vai patvēruma iestādes, policija un Ārlietu ministrija. Citi datu apstrādātāji ir Tieslietu un drošības ministrija, federālā līmeņa administratīvās tiesas vai Parlamentārā Cilvēktiesību Komisija.
Attiecībā uz glabāšanas vietu un periodu, kurā glabā biometriskos datus, dažādās valstīs pieejas ir atšķirīgas. Lielākā daļa EMT un novērotājvalstu saglabā biometriskos datus valsts repozitorijā vismaz kādā migrācijas procesa posmā.
Attiecībā uz biometrisko datu starptautisku pārsūtīšanu 21 valsts atļauj biometrisko datu pārsūtīšanu. Trīspadsmit valstis ziņo par datu starptautisku pārsūtīšanu, ja to nepārprotami atļauj vai pieprasa tiesību akti, īpašs starptautisks juridisks pienākums, piemēram, līgums vai ES regula. Parasti biometrisko datu starptautiska pārsūtīšana ir stingri aizliegta, ja vien nav īpašas atkāpes, piemēram, saskaņā ar Vīzu informācijas sistēmu vai Eurodac regulām.