Eiropas Migrācijas tīkls un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija ir izstrādājuši kopīgu pārskatu “Migrācijas stratēģiju izstrāde”, kurā galvenā uzmanība pievērsta migrācijas stratēģiju izstrādei un īstenošanai EMT dalībvalstīs un novērotājvalstīs, kā arī ESAO valstīs, kas nav ES dalībvalstis, uzsverot kopīgās problēmas un labo praksi. Stratēģijas ir iedalītas sešās kategorijās: patvērums, regulārā migrācija, integrācija, neregulārā migrācija, ārējā dimensija un ārkārtas plānošana. Vispārējās stratēģijas aptver vismaz trīs kategorijas, savukārt nozaru stratēģijas koncentrējas uz ne vairāk kā divām.
EMT dalībvalstīs un novērotājvalstīs tiek izmantotas dažādas pieejas migrācijas stratēģijām. Vismaz viena migrācijas stratēģija pastāv 22 EMT dalībvalstīs un trīs EMT novērotājvalstīs.[1] No šīm 22 EMT dalībvalstīm dažās ir gan visaptverošas, gan nozaru stratēģijas, bet citās ir tikai nozaru stratēģijas. Visām trim EMT novērotājvalstīm, kas piedalījās pētījumā, ir visaptverošas stratēģijas.
EMT dalībvalstu visaptverošajās vai nozaru migrācijas stratēģijās galvenā uzmanība tiek pievērsta nelegālajai migrācijai, kam seko pasākumi integrācijas, regulārās migrācijas, patvēruma, ārkārtas situāciju plānošanas un migrācijas ārējās dimensijas jomā. EMT novērotājvalstis līdztekus neregulārajai migrācijai galvenokārt pievērsās regulārajai migrācijai, integrācijai un patvērumam.
EMT dalībvalstīs dažādu valsts iestāžu uzdevums ir izstrādāt visaptverošas stratēģijas, un visbiežāk par migrācijas stratēģijām ir atbildīga Iekšlietu ministrija. Vispārējo stratēģijas mērķu noteikšanā ir iesaistītas arī tādas ieinteresētās puses kā vietējā pašvaldība, privātais sektors utt.
Migrācijas stratēģiju mērķi un darbības joma ir ļoti atšķirīgi. Atšķirības bieži vien ir atkarīgas no tā, vai stratēģija ir plaša (visaptverošas stratēģijas) vai vērsta uz vienu nozari, vai tā ir politisks paziņojums vai operatīvs plāns, kā arī no tās ilguma.
Migrācijas stratēģiju īstenošanas metodes atšķiras un ir atkarīgas no stratēģijas veida un darbības jomas. Astoņas EMT dalībvalstis un divas novērotājvalstis izmanto gada rīcības vai īstenošanas plānus. Citas metodes ietver uzaicinājumus iesniegt projektus, likumdošanas procedūras, sadarbību ar pilsonisko sabiedrību un starptautiskām organizācijām utt.
Migrācijas stratēģiju izplatīšana sabiedrībai un interešu grupām notiek dažādos veidos. Dažās valstīs ir oficiālas komunikācijas stratēģijas, citas izmanto pasākumus, lai sazinātos ar ieinteresētajām personām, piemēram, tiešraides pasākumus. Stratēģiju īstenošanas uzraudzību veic daudzas EMT dalībvalstis, parasti to veic iestāde, kas stratēģiju izstrādājusi. Vairākās valstīs ir ieviesti mehānismi stratēģiju atjaunināšanai, piemēram, sasaistot atjauninājumus ar uzraudzības un novērtēšanas procesiem.
Viens no izaicinājumiem, ar ko saskaras EMT dalībvalstis, izstrādājot savas stratēģijas, ir ierobežots mērķgrupu ieguldījums, savukārt mainīgais migrācijas konteksts var būt šķērslis to īstenošanai. Migrācijas stratēģiju izstrādē un īstenošanā tiek apzināta labā prakse, tostarp starpministriju koordinācija, iekļaujoši konsultāciju procesi un jaunu struktūru izveide, lai labāk integrētu un aizsargātu migrantus un diasporas grupas.
ESAO valstīs, kas nav ES dalībvalstis, piemēram, Austrālijā, Kanādā un Jaunzēlandē, valsts migrācijas stratēģijas tiek izmantotas, lai noteiktu migrācijas mērķus, savukārt citās valstīs uzmanība tiek pievērsta vispārējiem politikas virzieniem bez konkrētiem mērķiem. Japāna un Dienvidkoreja savos piecu gadu plānos uzsver likumdošanas reformas un migrācijas pārvaldību. Kanādas 2023. gada migrācijas stratēģijas pārskatīšana, kas ietvēra plašas konsultācijas, kalpo kā labs piemērs tam, kā atjaunināt valsts stratēģijas.
[1] AT, BE, BG, CY, CZ, DE, EE, EL, ES, FI, FR, HR, IE, IT, LT, LU, LV, NL, PL, PT, SI, SK, plus GE, UA, RS.