Latvijas kontaktpunkta ziņojumā Eiropas migrācijas tīkla (EMT) izpētes darbā “Trešo valstu valstspiederīgo ģimenes atkalapvienošanās Eiropas Savienībā: 20 gadi pēc Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas ieviešanas” ir iespējams iepazīties ar situācijas pārskatu, jēdzienu “apgādnieks” un “ģimenes loceklis” nozīmi šajā kontekstā, pieteikuma iesniegšanas un izskatīšanas procesu, un uzzināt, kādas ir prasības, lai izmantotu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, un kādas ir tiesības pēc ģimenes atkalapvienošanās.
Kopš 2017. gada ģimeņu atkalapvienošanās jomā Latvijā notikušas dažas būtiskas izmaiņas. Nozīmīga ietekme bijusi Imigrācijas likuma grozījumiem, kas stājās spēkā 2017. gada 2. martā un noteica iespēju bez ierobežojumiem piekļūt darba tirgum plašākam nodarbināto trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļu lokam pēc uzturēšanās atļaujas saņemšanas. Raugoties nākotnē, ir izstrādāts un Saeimā tiek izskatīts jauns Imigrācijas likuma projekts. Lai gan likumprojekts neparedz būtiskas izmaiņas ar ģimeņu atkalapvienošanos saistītajā regulējumā, tajā ir ietvertas atsevišķas normas, kas noteiktām pretendentu kategorijām pagarinātu termiņuzturēšanās atļauju derīguma termiņu no viena līdz diviem gadiem, samazinot administratīvo slogu gan pieteikuma iesniedzējiem, gan valsts pārvaldes iestādēm.
Pieteikt ģimenes atkalapvienošanos var ikviena Latvijā dzīvojoša persona, kurai ir derīga uzturēšanās atļauja, taču ģimenes atkalapvienošanās gadījumā ģimenes definīcija ietver tikai nukleāro ģimeni un starptautiskās aizsardzības saņēmēju ģimenes attiecībām ir jābūt nodibinātām pirms ieceļošanas valstī. Lai īstenotu tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, ir jāizpilda vairākas prasības, kas saistītas ar dzīvesvietu, veselības apdrošināšanu un finanšu līdzekļiem, taču uz starptautiskās aizsardzības saņēmēju ģimenes locekļiem šīs prasības neattiecas.
Galvenais izaicinājums tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos izmantošanā ir nepieciešamo dokumentu pareiza sagatavošana. Attiecībā uz ģimenes locekļu piekļuvi izglītībai, nodarbinātībai un profesionālajai apmācībai būtisks šķērslis ir latviešu valodas zināšanu trūkums. Kā labās prakses piemēri ir izceļamas veiktās izmaiņas normatīvajos aktos, kuru rezultātā bez ierobežojumiem tika nodrošināta piekļuve darba tirgum nodarbināto trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļiem, un Vienas pieturas aģentūras izveide, kas sniedz pielāgotas konsultācijas un praktisku atbalstu visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas Latvijā.