Pagaidu aizsardzības direktīvu Padome pirmo reizi iedarbināja 2022. gada 4. martā, reaģējot uz bēgļu krīzi, ko izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā 24. februārī. Šajā informācijas apkopojumā sniegtā analīze ir balstīta uz 26 dalībvalstu sniegtajām atbildēm. Latvija 2022. gada 3. martā pieņēma Ukrainas civiliedzīvotāju aizsardzības likumu, pārņemot direktīvas prasības.
Padomes Lēmuma 2022/382 2. panta pirmajā punktā ir izklāstītas trīs personu kategorijas, uz kurām attiecas pagaidu aizsardzība:
1) Ukrainas valstspiederīgie, kas uzturējās Ukrainā 2022. gada 24. februārī vai pirms šī datuma;
2) bezvalstnieki un trešo valstu valstspiederīgie, kuri ir saņēmuši starptautisko aizsardzību vai līdzvērtīgu valsts aizsardzību Ukrainā pirms 2022. gada 24. februāra;
3) iepriekšminēto grupu ģimenes locekļi.
Lai gan Pagaidu aizsardzības direktīva ļauj dalībvalstīm ieviest papildu valsts shēmas, lielākā daļa dalībvalstu ziņoja, ka tās piemēro pagaidu aizsardzību tikai saskaņā ar Pagaidu aizsardzības direktīvu, tajā skaitā arī Latvija.
Attiecībā uz Ukrainas pilsoņiem, kuri jau atradās dalībvalsts teritorijā pirms iebrukuma, dalībvalstis ir piemērojušas dažādus pasākumus. Daudzas dalībvalstis ziņoja, ka tās ir veikušas pasākumus, lai ļautu Ukrainas civiliedzīvotājiem, kas likumīgi uzturas to teritorijā, palikt arī pēc vīzu vai cita likumīga uzturēšanās pamata termiņa beigām. Latvija Ukrainas civiliedzīvotājiem, ja viņiem ir derīgs ceļošanas dokuments, var izsniegt ilgtermiņa vīzu ar tiesībām uz nodarbinātību bez ierobežojumiem uz laiku līdz vienam gadam.
Attiecībā uz Ukrainas valstspiederīgajiem, kuri atrodas nelikumīgā situācijā, dažas dalībvalstis ziņoja, ka šīm personām tiks piešķirts juridisks pamats pagaidu uzturēšanās laikam un tādējādi jebkurš atgriešanas lēmums tiek atlikts vai atzīts par spēkā neesošu.
Saskaņā ar Pagaidu aizsardzības direktīvas 9. pantu dalībvalstīm ir jāizsniedz pagaidu aizsardzības saņēmējiem dokuments viņiem saprotamā valodā, kurā skaidri norādīti pagaidu aizsardzības noteikumi, kas uz tiem attiecas. Visas dalībvalstis ziņoja, ka tās ir veikušas pasākumus, lai sniegtu informāciju pagaidu aizsardzības saņēmējiem.
Oficiālās iestāžu tīmekļa vietnes bija galvenais līdzeklis, lai sniegtu informāciju par pagaidu aizsardzību un citu interesējošo informāciju. Tam sekoja drukātie materiāli, piemēram, bukleti/brošūras un informācija, kas tika sniegt telefoniski. Dažas dalībvalstis ziņoja, ka ir izmantojušas nevalstisko organizāciju tiešsaistes vietnes, piemēram, sociālo mediju platformas, televīziju un radio.