ES Komisijas 2020. gada Migrācijas un patvēruma paktā tika noteikts mērķis izstrādāt efektīvas un humānas procedūras personu izraidīšanai, kurām nav tiesību palikt ES, kā rezultātā tika izveidota ES brīvprātīgās atgriešanas un reintegrācijas stratēģija. Stratēģijas mērķis ir atbalstīt dalībvalstis centienos veicināt brīvprātīgo izceļošanu, kas ir humāna un cienīga pieeja personu izraidīšanai. Šajā EMT politikas pārskatā galvenā uzmanība pievērsta stimuliem un motīviem, ko dalībvalstis ir izstrādājušas, lai veicinātu brīvprātīgu atgriešanos, izmantojot īpašas palīdzības programmas (AVRR programmas). Tāpat darbā tika vērsta uzmanība uz faktoriem, kas veicina personas lēmumu pieņemšanas procesu.
Iniciatīvas attiecas uz valsts iestāžu piedāvātajiem pasākumiem, lai motivētu trešās valsts valstspiederīgo brīvprātīgi atgriezties izcelsmes valstī. Tika konstatēts, ka lielākā daļa dalībvalstu nodrošina pirms izbraukšanas un pēc ierašanās gan finanšu, gan praktiskās palīdzības stimulus. Finanšu stimuli ļoti atšķiras atkarībā no dalībvalsts un trešās valsts valstspiederīgā vajadzībām un profila. Tomēr tika konstatēts, ka praktiskās palīdzības atbalsts vairāk ietekmē trešās valsts valstspiederīgā lēmumu brīvprātīgi izceļot. Piemēram, tas ietver medicīnisko vai psiholoģisko palīdzību, loģistikas atbalstu, lai organizētu atgriešanās braucienu, juridisko palīdzību un pamatvajadzību nodrošināšanu pirms atgriešanās – izmitināšanu, veselības aprūpi un pārtiku. Lai gan tas ir nedaudz retāk, vairākas dalībvalstis ziņoja, ka tās atbalsta arī apmācību programmas apmeklējumu dalībvalstī vai atgriešanās valstī.
Tomēr dažos gadījumos stimuli var nebūt pietiekami pievilcīgi un personas vairāk apsver palikšanas priekšrocības. Personas atgriešanās lēmumu būtiski ietekmē situācija valstī, kurā personai nepieciešams atgriezties. Ekonomisko iespēju neesamība, sociālās spriedze, bailes pēc ierašanās vai stigmatizācija, kas saistīta ar atgriešanos – šie faktori dažkārt ir pārāk spēcīgi, lai persona apsvērtu iespēju neatgriezties. Visbiežāk minētais iemesls, kāpēc trešās valsts valstspiederīgais atteiktos brīvprātīgi izceļot, bija cerība uz to, ka viņu patvēruma pieteikums tiks pārskatīts vai, ka viņš var iegūt likumīgu uzturēšanās atļauju. Iemesli, kas mudina personas atgriezties brīvprātīgi, bija nespēja atrast darbu, vilšanās dzīvē dalībvalstī, nelikumīgs statuss, bailes būt izraidītam, ģimenes iemesli, veselības problēmas vai situācijas izmaiņas izcelsmes valstī.