Politikas pārskats apskata problēmas, ar kurām saskaras migranti saistībā ar piekļuvi garīgās veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī kādos veidos dalībvalstis tās risina. Lielākajā daļā dalībvalstīs, tiklīdz indivīdam ir piešķirts likumiskais pamats uzturēties tās teritorijā , migrantiem ir tāda pati piekļuve garīgās veselības pakalpojumiem kā valsts un pastāvīgajiem ES pilsoņiem. Tomēr piekļuve pakalpojumiem bieži rada vairākas izaiciājumus gan migrantiem, gan dalībvalstīm. Migrantiem tie ir gan praktiskie jautājumi, piemēram, valodas barjera, informācijas trūkums, grūtības piekļūt atsevišķiem pakalpojumiem, augstas izmaksas, kā arī gari gaidīšanas rinda.
Lai pārvarētu šos šķēršļus, dalībvalstis apņemas izstrādāt politiku un stratēģijas migrantu sociālās integrācijas veicināšanai, precizēt un dalīties ar informāciju par tiesībām uz aprūpi un nodrošināt, ka personāls ir apmācīts darbam ar migrantiem. Galvenās iestādes, kas iesaistītas garīgās veselības pakalpojumu sniegšanā, parasti ir valsts, reģionālās un vietējās iestādes, kam seko NVO un privātais sektors.
Pētījumi liecina, ka migrantiem, jo īpaši tiem, kuri bija spiesti bēgt no savas izcelsmes valsts, var būt lielākas garīgās veselības problēmas. Agrīnais atbalsts var būt vērsts uz šiem riskiem un to mazināšanu.