Kā dalībvalstis regulē to personu mobilitāti un uzturēšanos, kurām jau ir piešķirts starptautiskās aizsardzības statuss citā dalībvalstī? Kādi noteikumi ir piemērojami starptautiskās aizsardzības saņēmēja atbildības nodošanai? Šī pārskata mērķis ir izpētīt, kā laika posmā no 2018. gada līdz 2021. gadam dalībvalstīs notiek starptautiskās aizsardzības saņēmēja atbildības nodošana no pirmās valsts uz otro valsti. Tajā arī aplūkota situācija, kad starptautiskās aizsardzības saņēmēji, kas jau ir atzīti pirmajā valstī, iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumus otrajā valstī.
Tālāka pārvietošanās šajā kontekstā attiecas uz starptautiskās aizsardzības saņēmēju tālāku migrāciju no vienas valsts uz otru, lai pieteiktos starptautiskajai aizsardzībai vai likumīgi uzturētos citā dalībvalstī citu iemeslu dēļ. Pārcelšanās uz citu dalībvalsti iemesli ir dažādi, un tie var būt: neatbilstoši dzīves apstākļi un mājokļu nepieejamība, etniskā un ģimenes atrašanās citā dalībvalstī; integrācijas iespēju trūkums; apgrūtināta piekļuve darbam un studijām un ierobežota piekļuve veselības aprūpei un sociālajam nodrošinājumam pirmajā valstī. Šajā pārskatā ietverti starptautiskās aizsardzības saņēmēji, kuri likumīgi uzturas otrajā Eiropas Savienības dalībvalstī.
Saskaņā ar pašreizējo ES un starptautisko tiesisko regulējumu starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ir vairākas iespējas ceļot un uzturēties citā dalībvalstī, tostarp izmantojot īstermiņa mobilitātes veidus, saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu un ES iekšējo mobilitāti, kuras pamatā ir Padomes Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (‘Long-Term Residence’ Directive). Tomēr ES tiesību akti neregulē atbildības nodošanu par starptautiskās aizsardzības saņēmējiem. Valsts līmenī dalībvalstis piemēro dažādus juridiskos pamatus, tostarp (1) Eiropas vienošanās par atbildības nodošanu attiecībā uz bēgļiem (the European Agreement on Transfer of Responsibility for Refugees – EATRR), (2) valsts tiesību aktus un/vai (3) divpusējos nolīgumus par atbildības pāreju starptautiskās aizsardzības saņēmējiem.
Galvenā problēma, ar ko saskaras dalībvalstis saistībā ar personu tālāku pārvietošanos, ir vienota juridiskā pamata trūkums, jo ne visas dalībvalstis ir ratificējušas EATRR un ir noslēgti tikai daži divpusējie līgumi, kā arī pastāv atšķirīgas pieejas, ko tās ir izmantojušas attiecībā uz starptautiskās aizsardzības saņēmējiem. Piemēram, papildus atbildības piešķiršanai par ceļošanas dokumenta izsniegšanu saskaņā ar EATRR, dažas dalībvalstis uzņemas atbildību arī par pilnīgas aizsardzības un papildu tiesību piešķiršanu, piemēram, nodrošinot piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai un darba tirgum. Šī tiesiskā un politiskā regulējuma sadrumstalotība var negatīvi ietekmēt pieteikuma iesniedzējus, jo valstu līmenī tiek piemēroti dažādi noteikumi un prakse. Turklāt dažas dalībvalstis ziņo par komunikācijas problēmām, kuru laikā dati un dokumentācija dažkārt nav pietiekama, lai apstiprinātu starptautiskās aizsardzības statusu.