Kopš 2017. gada, kad Eiropas migrācijas tīkls (EMT) publicēja pēdējo pētījumu par ģimenes atkalapvienošanos, ģimenes atkalapvienošanās politika ir ievērojami attīstījusies, daudzām dalībvalstīm un novērotājvalstīm saskaņojot savus tiesību aktus ar Eiropas Savienības (ES) judikatūru, ieviešot digitalizētas procedūras un integrējot ģimenes atkalapvienošanos plašākās migrācijas un darba stratēģijās.
Atbilstības noteikumi apgādniekiem un ģimenes locekļiem atšķiras, taču lielākā daļa valstu atļauj trešo valstu valstspiederīgajiem ar derīgām atļaujām kļūt par apgādniekiem. Atbilstīgo ģimenes locekļu definīcija svārstās no nukleārās ģimenes līdz paplašinātai ģimenei atkarībā no tādiem faktoriem kā apgādība un humāni apsvērumi.
Materiālās un integrācijas prasības joprojām ir galvenie ģimenes atkalapvienošanās nosacījumi, lai gan daudzas valstis piemēro izņēmumus vai individuālu un elastīgu pieeju attiecība uz mazāk aizsargātām grupām, piemēram, starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, nepavadītiem nepilngadīgajiem un vecāka gadagājuma apgādībā esošām personām.
Pieteikšanās procedūras dažādās dalībvalstīs atšķiras, tostarp to, kurš var iesniegt pieteikumu un kā (izmantojot konsulātu, klātienē vai tiešsaistē). Nepieciešamie dokumenti, ja tie nav pieejami, var tikt aizstāti ar alternatīviem pierādījumiem, piemēram, intervijām vai DNS testiem, liecinieku liecībām un ģimenes vēstures ierakstiem.
Kavēšanās, augstas izmaksas un administratīvais slogs joprojām pastāv, it īpaši attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem no konfliktu skartiem reģioniem. Labās prakses piemēri, uz kuriem tiek norādīts kā uz efektīviem risinājumiem, ietver digitalizāciju, nepilngadīgo pieteikumu prioritāru apstrādi un iestāžu sadarbības koordināciju.
Pēc atkalapvienošanās piekļuve tādām tiesībām kā izglītība, nodarbinātība un veselības aprūpe parasti tiek nodrošināta, bieži vien to papildina pielāgots atbalsts, piemēram, valodas kursi, diplomu atzīšana un profesionālās apmācības, it īpaši starptautiskās aizsardzības saņēmējiem.