Atpakaļuzņemšanas nolīgumi starp ES dalībvalsti vai ES dalībvalstu bloku un trešām valstīm ir balstīti uz abpusējību. Šie nolīgumi veido ātru un efektīvu procedūru to personu identificēšanai un drošai atgriešanai, kuras vairs neatbilst nosacījumiem, lai ieceļotu vai paliktu attiecīgās trešās valsts vai ES dalībvalsts teritorijā.
Šajā politikas pārskatā aplūkota ES dalībvalstu parakstīto divpusējo atpakaļuzņemšanas nolīgumu īstenošana, uzraudzība, novērtēšana un efektivitāte no 2014. līdz 2020. gadam ES dalībvalstīs un Norvēģijā.
Piecpadsmit ES dalībvalstīs un Norvēģijā šajā laikā tika apspriesti, parakstīti vai stājās spēkā 26 divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi ar valstīm, uz kurām neattiecas ES atpakaļuzņemšanas nolīgumi. Šie nolīgumi attiecas uz 10 valstīm, tostarp trīs (Baltkrievija, Kaboverde un Turcija), uz kurām attiecas ES atpakaļuzņemšanas nolīgumi.
Paredzēts, ka ES atpakaļuzņemšanas nolīgumi aizstās agrākos juridiski saistošos divpusējos atpakaļuzņemšanas nolīgumus, ko ES dalībvalstis noslēgušas ar atsevišķām trešām valstīm, ciktāl to noteikumi nav saderīgi ar ES atpakaļuzņemšanas nolīgumu noteikumiem. Tikai viena ES dalībvalsts ir veikusi oficiālus pasākumus, lai apturētu savus jau spēkā esošos divpusējos atpakaļuzņemšanas nolīgumus.
ES dalībvalstis sistemātiski vāc datus par atpakaļuzņemšanu, taču ne vienveidīgā veidā: dati lielākoties tiek sadalīti pēc valsts, atpakaļuzņemšanas līguma un apstiprināto vai noraidīto pieprasījumu daļas. Dalībvalstis ziņo, ka to divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi veicina lielāku atgriešanas gadījumu skaitu un vienmērīgākas atgriešanas darbības, kā arī nostiprina labu sadarbību ar trešām valstīm. Tomēr tās nesniedz pierādījumus par divpusējo atpakaļuzņemšanas nolīgumu efektivitāti reintegrācijas pasākumu uzlabošanā.